• Casino онлайн
• Gogsbet

Goxbet 7 казино в Україні – Вхід в casino Гоксбет з Бонусом

Skatīties Kinski uz ekrāna šajās filmās ir gandrīz vai neomulīgi; šo sajūtu viņš pats komentējis vārdiem: “Esmu sapratis savas darbošanās bezjēdzību. martā) ar izcilo vācu–poļu izcelsmes aktieri Klausu Kinski, kurš nomira 65 gadu vecumā 1991. Pagājušogad viens no žurnālistiem, kas toreiz Parīzē intervēja Kinski, Mihaels Jirgss, uz žurnāla interviju vienkārši pārpublicēja. gadā vācu valdība Kinskim piešķīra augstāko apbalvojumu par aktiermākslu – “Zelta filmlenti” –, taču Kinskis pārskaitās, ka goda zīmi nepavadīja naudas prēmija, un, tā kā viņa dēls nevēlējās ar apbalvojumu spēlēties, izsvieda to miskastē. Runa ir par slavenā vācu režisora Vernera Hercoga filmām “Agirre, Dieva dusmas”, “Nosferatu – nakts fantoms”, “Voiceks”, “Fickaraldo” un “Cobra Verde”.

Nāc līdzi, es tev parādīšu dzīvi - Rīgas Laiks

Aktieris Kīns tiem, kas alka viņu redzēt dzīvojam un mirstam kā Hamletu vai Romeo, Ričardu vai Otello, kliedza tieši sejā: “Jūs, vampīri! Man katru dienu uz skatuves jāmirst, lai jūs varētu dzīvot!

””Vernera Hercoga dokumentālajā filmā par Kinski “Mans mīļākais ienaidnieks” (1999) var pārliecināties, ka aktieris dzīvē bijis tikpat mežonīgs kā filmās, burtiski iemiesojot priekšstatu par romantisko un neprātīgo mākslinieku, sākot jau ar paša pārliecību, ka iepriekšējās dzīvēs bijis Fransuā Vijons un Nikolo Paganīni. Pats par sevi saprotams, viņa mīļākais mākslinieks, kura izstādē Minhenē viņš izplūda asarās, bija van Gogs, bet mīļākais rakstnieks – Dostojevskis, kura varoņu vārdos viņš nosaucis savu triju skaisto sievu trīs skaistos bērnus (to vidū arī vēlākā aktrise Nastasja Kinska).

Trīs sievas bija tikai oficiālā daļa no Kinska apsēstības ar sievietēm: ja var uzticēties vācu dzeltenās preses flagmanim nepārtraukti smēķējošais (ap 40 cigaretes dienā) nelielā auguma vīrietis (173 cm) ar zilajām acīm savā mūžā pārgulējis ar vairāk nekā 4000 sievietēm, tai skaitā arī ar māti un māsu. Par to viņš pats stāsta autobiogrāfijā, kuras nosaukumā izmantota Vijona dzejas rinda “Esmu tik traks pēc tavām zemeņu lūpām”, turpat viņš apgalvo arī, ka 76 orgasmi vienas nakts laikā viņam bijusi ikdienišķa parādība.

Gambling Sites Best Online Gambling Sites GoGamble.bet

Autobiogrāfijā viņš stāsta gan par izmisuma pildīto bērnību, kad dienām nav bijis ko ēst, apkārt skraidījušas takša izmēra žurkas un bruņurupuča lieluma prusaki, bet Jauno Derību viņš jau zinājis no galvas, gan par to, kādi nelieši ir kinorežisori, un vismazāk – par pašām filmām; izņēmums ir vienīgi viņa paša režisētā “Kinskis Paganīni”, kurā viņš pats arī spēlē neprātīgo vijolnieku. gadā Parīzes operā paša Kinska aicinātu 1000 viesu klātbūtnē. Teātri Kinskis sāka spēlēt vācu karagūstekņu nometnē, kur garmatainais “Klaushens” iejutās sieviešu lomās; viņš esot spējis tik ticami nospēlēt ārprātīgo, kas sirgst ar ilgām pēc mājām, ka patiešām aizsūtīts atpakaļ uz Vāciju; 1949.

gadā viņš vēlreiz spēlēja sievieti savā Kokto lugas “Cilvēka balss” iestudējumā (reportieriem apgalvodams: “Es no savas pieredzes zinu, kā reaģē sieviete... Un arī to, ka, ja vajadzēs, es iejutīšos arī tajā, kā jūtas zirgs.”), publicitātei izmantodams maniaka tēlu: fotogrāfu klātbūtnē viņš uzbruka Berlīnes preses kioskiem, raudams nost un plēsdams žurnālus un plakātus ar kailfotogrāfijām, tādējādi protestējot pret “kailumu vācu ilustrētajos žurnālos”; šo tēlu Kinskis veiksmīgi attīstīja visu mūžu – kautiņos ar pielūdzējiem, policistiem un garāmgājējiem uz ielas, skandālos ar režisoriem un sievietēm. Piecdesmito un sešdesmito gadu tabloīdi mudžēja no virsrakstiem: “Kinskis mētājas ar svecēm”, “Kinskis piekauj aktieri”, “Atkal Kinska skandāls”, “Kinskis izdauza Vācu teātra logu”, “Kinski meklē neapmaksātu rēķinu dēļ”, “Pēc kāzām Kinskis ārdās Romas vecpilsētā”, “Kinskis apcietināts pēc kautiņa ar policistiem”...   Kinskim nebija profesionālas aktiera izglītības; pirms kinokarjeras sākšanas viņš paspēja būt gan cietumā, gan psihiatriskajā slimnīcā, pastrādāt par atkritumu izvedēju, ielu slaucītāju, kurpju tīrītāju, avīžpuiku, izsūtāmo zēnu, līķu mazgātāju, ostas strādnieku, matrozi.  

Pirmais, kas pievērsa uzmanību Klausa Kinska kinoaktiera talantam, bija itāļu režisors Roberto Rosellīni, kura filmas “Vācija nulles gadā” aktierprovēs Kinskis piedalījās 1947.

gadā Berlīnē, taču tobrīd izšķīrās par darbu teātrī. Rosellīni nebija vienīgā slavenība, kuras filmā Kinskis atteicās piedalīties, atraidīto sarakstā bija arī Fellīni, Viskonti, Pazolīni, Spīlbergs un Kopola: pēdējais piedāvāja Kinskim lomu trešajā “Krusttēvā”.

Перечень услуг игровой площадки Gogs bet -.

Atteikumus bieži vien pavadīja telegrāfiski komentāri, kuru saturu varētu aptuveni tulkot kā “pisies dirst”. Tai pašā laikā Kinskis spēlēja ļaundara tēlu neskaitāmās mazbudžeta filmās, ievērodams tikai vienu principu – naudu –, uzskatot, ka ar šādiem pragmatiskiem nosacījumiem viņu vismaz nedricelēs pretenciozi režisori ar pretenzijām uz mākslu. Kritiķi, kas Kinski uzskata par bēdīgu vācu pārcilvēka karikatūru, varētu saredzēt dīvainu sakritību arī tajā, ka par profesionālu ļaundari Kinskis pirmoreiz kļuva Frica Kortnera 1955.

gada filmā “Sarajeva” (“Par troni un mīlu”), kur viņš spēlēja teroristu Čabrinoviču, ar kura terora aktu patiesībā sākās 20. Tiesa, viss, ko autobiogrāfijā par savu dalību filmā pasaka Kinskis, ir: “Mana partnere bija Ērika Remberga, un mēs kniebāmies tik pamatīgi un nepārtraukti, ka filmēšanas laikā es gulēju stāvus, un Kortners manā klātbūtnē runāja lēni, domādams, ka es meditēju par savu tekstu.” Savu ļaundara tēlu Kinskis nostiprināja 17 kriminālfilmās: no 1959. gadam Vācijā tika uzņemta vesela filmu sērija pēc Edgara Vollesa lubu romāniem, ko turpināja jau itāļu makaronu vesterni sešdesmito gadu otrajā pusē.